Kad es pa ceļam braucu augšā lielākajā pakalnā, brīnišķīgā ezera panorāma vilināja pie sevis. Bija silts, un gribējās nopeldēties, jo īpaši tāpēc, ka beidzot biju paņēmis līdzi peldbikses. Diemžēl uz taciņas, kas veda uz krastu, stāvēja zīme "braukt un iet aizliegts", un es devos tālāk. Pakalna virsotnē notika ceļa remonts, un nebija īsti skaidrs, kurp braukt, bet strādniece kaut ko īsi pateica vāciski un norādīja uz kreiso joslu. Labā josla bija remontā. Pirmā vārda pirmie burti bija kaut kas līdzīgs "Aus", bet otrais bija "Radfahrer", tas ir, "velosipēdists". Bet es vācu valodu nezinu, skolā mācījos franču valodu, un arī to pašu maz.
Es nobraucu kādus piecsimt metrus pa ideāli līdzenu ceļu, gludu gandrīz kā stikls. Tomēr ceļš pirms un pēc remonta bija tikpat gluds. Posma galā stāvēja cits strādnieks, kurš, palaidis mani garām, atļāva braukt pretimbraucošajai mašīnai. Jau mājās mēs sapratām, ka strādniece rācijā bija teikusi: "palaidiet velosipēdistu", lai es varētu droši braukt pa pretējo joslu. Lūk, jums piemērs tam, kāds pluss ir valstij ar ideālu kārtību. Viss ir tik precīzi, ka velobraucējam ļauj izbraukt vienam pašam, un mašīnas gaida, lai tikai nebūtu incidenta. No otras puses, ātrums šādā remontējamā posmā tik un tā ir mazs, un redzamība ir laba. Bet noteikumi ir noteikumi, un cieņa pret mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem ir augstā līmenī.
Pabraucis garām remontam, es neizturēju kārdinājumu un nogriezos uz ietves ezera virzienā, zem zīmes "velosipēdistiem aizliegts". Nogriezos ne uzreiz, bet tikai tad, kad pārliecinājos, ka uz taciņas pilnīgi neviena nav, pat ne pie apvāršņa. Te jāpaskaidro, ka Šveicē, neskaitot slavenos kantonus, toni nosaka gemeinde (burtiski — kopiena, pašvaldība). Tā ir zemākā līmeņa pašvaldība, un tai ir ļoti plašas pilnvaras. Ja iedzīvotāji nobalso, ka kaut kur nevēlas velosipēdistus, tad tā arī būs. Un iedzīvotāji balso bieži, jo tas tieši skar viņu vietējās lietas, turklāt tas ir arī pilsoņa pienākums. Man pēc tam draugi teica, ka es varēju uzrauties uz simts franku sodu un ka policija periodiski dežurē. Bet es to nojautu un biju modrs: ja likās, ka redzu cilvēkus, kāpu nost no ričuka. Tā es tiku līdz kārtējai zīmei pie meža taciņas caur birzīti. Tur es jau pavisam nokāpu no alkobaika un aizčāpoju kājām.
